DINNER for TWO…An invitation to the artist's ⓒ Dag’s Vidulejs bachelor s...

Eu Eu.! Senais cełš ir panācis vałā!

Dreifēju. Ledains ūdens, Ledus gabali peld pustumsā krēslainā. Vētras piķa melnām debesīm no kuruenes tomēr laižot cauri spikainu biedējošu gaismas smārdu. Pelēki ledus bluķi, pelēkā svina biezā ūdenī. Ledainā aukstumā, kas stindzinbez sniega un baltā ledus.

Māte. Kaut kur tālāk vistuvākā sieviete arī tikusi uz glābiņa dreifējošā blluķa. Visa pārējā Rīga un oasaule aizgājusi dzelmē. Vajadzētu tākā doties viņu glābt un vēl to vīrieti, kS arī man zināms un svarīga. Taču peldēt šai biezā šķidrumā nav opcijas un arīzinot ar kādu apziņas daļu ka momentā ies pa grunti bez glābiņa salmiņa pie kā turēties. Tāpēc par tiem diviem dārgākiem cilvēkiem no pagātnes. Pēc uzpeldēš as, kura bija kluvusi mazsvarīga, kā niskatīta filma pēc iznākšanas uz ielas, kur strauja satiksme uevelk savos izdzīvošanas likumis. Tātad pievērsies panikā biju tikai sev.

Tēvs. Vīrietis ļāvās panikai blakus. Runādams ar sevi.:” Priekš jam? Cinīties vēl ? Par sevi tikai? Ja viss auzgāja bojå? Viņa glābšanās viengabalainaus plosts no malas skatoties bija tik stabils vienam cilvēkam tieši piemērots. Taču viņš izmisīgi centās nogrūzt to nist. Kā eitanāzijā atgrūžot slīcēham pasniegto glābēja roku. Kā granīta plāksne, kas peldēja piķa krāsas svina ūdenim oa virsu . Tā bija kā pielipusi vīrietim blakus netālu pie muguras Taču vīņš nevis centās uz tās noturēties, kai azglābtos. Vet neredzēdams glābiņam jēgas . Bez pasaules nogrimušās. Gandrīz izmisuīīgi cīnījās atgrūzt to arlūzu . Viņš speciāli nosvērās uz tās galu, lai tā apmestos riņķī un viņam virsū. Lai arī bļāca jaut ko pue sevis lamādamies uz sevi: “ Glābiņa nav. Vis . Vuss pagalam. Kā tā? Kā rad tā? Viss aizgāja dzelmē Saeims, mušu piksēta gadsimtuem būvētā. Bibliotēka ar visiem ģēniju un tautas garu foliantuem. Mūsu TV tornis, pat nogāja pa burbuli. Spicei vēl kādu brīdi ievelkoties ūdenī, kā čūskas garahai mēlei mutā. Spicajai adatai pēdējai paliekot tik brīdi virs vienmulā klajuma līdz piķa melnam horizontam , kur debesis melnājas oar ūdeni. Atmisfērai izzūdot.Nogāja jaut kur mutuļojošā dzelmē bļaudams uz sevi. Kā jusdams vainu, ka nav paglābis sabiedrību no svešo iznīcinošiem meliem. Kas mūsu zemi ieveda kamarās. Un kā velni R stabulīti nohipnotizējit visu izārdīja līdz pirmatomu stihiju plūdiem.

kaut kāds cilvēks dusmojas uz sevi un beidzcînîties. Beidz turèties.Tikai ar vienu apziņas daļu vēroju. Taču nav ne roku ko padot ne balss ar ko padot ziņu. Nav nekā ar ko palīdzēt. Nav stipra pamata no kura pieviljt drošībā. Varbūt arī, ka nenogāja dzelmē katrs no individiem priekš sevis viņa subjektīvajā realitātē. Tacu priekš manis viss un visi aizgāja pirmseksistenciàlajà substancè

ES. pMēmās šausmās stihiju vērojot attopis, ka automātiski instinktīvām drudžainām, ber mērķtiecīgām kustībām, cenšos tikai noturēties, pie akmens bluķa, jas pekd zaņķim pa virsu, kā ledus palu ūdenī pavasarī. Atlūzas un uzpeldes samaltas sīkās daļās. Izdedži un dūmu pelnufrakcijām sahaucoties ar ūdeni. Kas strauji oaceļoties, kļuva par vienīgo dabas parādību, kura dimensijā eksistēt. Sapratu. Ka esmu. Apziņa aptvēra sevi. Esmu rokas un turos pie jaut kā, kas peld pa virsu. Tas mani notur, lai neizšķīstu piķa krāsas svina zaņķi. Raudos augšā, baidīdamies vai mans svars nebūs oar lielu, kai glābiņdēļa virsū noturētis. Jo zināju, ka cairs ilgāk ar spēku nepalikšu virs mutuļojošā zaņķūdeņa, jas līdz horizontam bija vienīgais, kas ir. Jaut bebesis bija. Taču no tās pašas substances.. Šaurā josla, kas atfalīja abas stihijas bija viļņojošās starpas.. Kurās arī sapratu, k elpoju. Vai beelpoju, bet esmu. Kā vienota ieelpa un izelpa. Jā.! Muguru tur un esmu strap diviem dzirbakmeņiem, bez muskuļu soēka uzturošām frikcijām. Jā turos ar muguru tikai. Tas ir manas ejsistences instruments.

Stihija. iepeldu. pie sienas. Uz dēła  uzvilktiws pa kreisi. Kā tieku augšā. Rodas drošība kautlikās, ka tas neko daudz bedos. Taču virzoties, pa mazam pussolītim, kur rāds glābiņš. Realitāte mainās. Kad tieku uz ledus gabala pulnībā. Un līdzsvara punktu atrodu. Vairs nav panikas, jo jūtu, ka tā var bez piepūles, bezgalīgi dreifēt, tikai līdzsvaram, guļot jāseko. Tagad, jau sāku domāt, kā citiem paziņot, ka ir iespēja izglābties un eksistēt. Tur man tuvā sieviete tālāk cīnījās virs ūdens uz kāda ledus gabala. Un jaut kāds svešs vīrietis. 

Ritms Sirdspuksti elpošana līdzsvara noturēšanai ķermeņa kustību iemācīšanās ir mana vienīgā apziņa un dima eksistencei. Kā uz mirkli zaudēju koncentrāciju un saskaņoto ritmu aritmisko. Eju uz grunti. Dzelmē. Kļūstu par sarežģīto ritmu. Es tas arī esmu. Es pulsēju. Konvulsīvās izmisīgās glābšanās kustības pKāpeniski izjūtot ar baudu kā eksistenci. Padarot drebuļus par izrādās glābjošām paša ķermeņa izraisītām sakarīgām kustībām. Kad sapratu, ka tas darbojas, atkal sāku slīkt. Jo daļas apziņa atņēma ritmam vienotību. Un nācās vezgalīgi ilgi izskaust to prātu, to runātāju, to vērotāju, to reflektētāju. Atliekot viņu malā, atdalit no sevis. Auzlaižot dzelmē. Kai viņš ķermeni mēmo neaizrautu kīdzi. Katrai ķermeņa daļai bija sava atkārtojošās darbība. Kāvienu izdevās iekļaut visuma aoziņas pulsācijas kopritma. Tà nākamā daļa nonākot uzmanības degpunkt. Ritms bija aritmiskuma neloģiskuma kalngalsTaču bezgalīgo atkārtošanu virzīja vēlme izdzīvot, līdz sāka skanēt kā fritma melodija.

TPagaidu glābiņa plecs. ad kad jau savu drošību esmu apguvis. Atrodu blakus kādu dēli. Pārvelkos pa kreisi Un domāju, vajadzētu vēl kādu striķi atrast palu haosā un piesiet sev pie kāhas to dēli, kā serfa dēli, kai nepazaudētu glābiņu, ja ledi izkusīs. Taču baidījos, ka dēlis ar striķi varētu uevilkt bīstamā kedus kluču gūzmā. Aizķerties graužņos. Kas var kā dzirnakmeņi samalt. 

 Tāpēc pa kreisi piepeldu kādai sienai atbalstam no vienas puses. Tumšs jau nakts jāiztur. Liekas ka viļņojošais ūdens, sit pie tās sienas. Baidos iekļūt spraugā un tur iekrist dzelmē. Taču arvien vaitāk uzticoties zem muguras dēlim un sienai, nu jau uztraucos, lai lrdaini aukstais ūdens neieskalojas iekšā, jo tajā kaktā jūtos kā beņķī, šūpolēs, kurās uekarināts dīvāns ar atzveltni. Jo guļu ar muguru uz cieta pamata un ar kreiso sānu arī atspiežos. tad jūtu, ka tāds kā jumtiņš virs šūpojošā lielā objekta noslānas pār mani pret lietuem un sniegu. Nez, kas tas ir, kāds kuģa vraks tunšs, vai aisbergs? Viss taču bija līdz horizontam ūdens nien ar ledus gabaliem. Kā palu laikā.Kad tikai daži cilvēki vēl bija virs ūdens. Neticot glābiņam. Priekš kam vēl turēties? Ja jau tāpat visas mājas, pilsētas, kultūra, meži, daba ceļi un nācija un draugi palika zem ūdens. Priekš jam turpināt cīņu ar vezgalīgo stihiju? Taču vienatnē meklējot drošību bezcerīgajā. Pretošanās bija kļuvusi oar manu Es. Par manu pamatinstinktu. Oamatfunkciju. Pretoties masveida gezgalīgajai bojāejas stihijai. Tātad tumšs. Bet zem muguras planja un pa kreisi stipra siena jau kā savilkušies kopā bail tikai oa kabi izvilktues ārā bangojošajā dzelmē. Baidis jau galvenokārt nesaslapināties ar ledaini auksto ūdeni, lai aukstums nav bīstams siltuma saglabāšanai ķernenī, tāpēc mācos ar ķermeni pretī viļņu kustībai kustoties, izlīdzināt viļņošanos un apturēt šūpošanos. Neienāk prātā pabļaut pārējiem diviem, ko redzēju virs ūdens galēji nomocītus kā es, puspadevušos. Taču oar viņuem nav laika vēl parūpēties, jo visa mana apziņa ir viena vienīga izdzīvošanas tieksme. Un ritmiska kustība, pretkustība stihijai. Nav atpakaļceļa, nav iespējas apstāties, jo tur ir bojā eja. Tāpēc elpoju vienā ritmā ar kermeņa pretšūpošanos viļņiem, ar kādas apziņS daļu turot īkšķi, ka tie man svarīgie divi cilvēki, ko itkā cajadzētu hlābt par visu cairāk oasaulē. Arī paši kaut kā noturēsies pasaules galam. Daudz nedomāju, kā tā? Ka esmu tik labi iekārtojies, pielāgojies, tīri komfortabli. 

Un te jau sāku cerēt vispār uz kādu glābiņu. Dzīvot var izrādās. Mana drošības sajūta rada pārliecību par glābiņa iespēju. Un arvien vairāk tā tuvumu, kad sāk aust krēslaina spicīga gaisma, kaut tumsā bakts bija ilgusi veselu mūžību. Nenosakāma ilguma, mērot tikai pēc sirdspukstiem. Elpas vilcieniem, lai neievilktu ūdeni. Un ķermeņa konvulsiju uztrenēšanas ar pretkustībām uzturot līdzsvaru uz glābiņa saliņas. 

CENSOŅU KOLONNA.

Pēkšņi starp lediem redu viens kraulā peld man garām. Pirmā dima , bedot ziņu, jo te nebūs vieta, vairākiem un noiesim pa burbuli,. Tad tam aiz muguras šķeļit ūdeni putās pkānveidīgi vēl viens peld. Kad ieraugu, ka vīri zin ko dara un turas pēdējam puskrēslainajā murgainajā spicīgajā gaismā , sāku bļaut : “ Ej vīri, kurp Jūs? Es esmu te, vēl viens cilvēks, izglābjes. Noturējies. Kurp Jūs peldat?Kas Jūs vieno? Kāds plāns?”

Taču momentu nokavēju. Viņi mani nedzird, jo izrādās dārdoņa, krakšķi šļakatas visapkārt sagājusi vienotā tromsnī jaukoņā, kura apslāpē izdodamās skaņas un tāpēc to nemani. Jo ietekmēt nevari un balsij nav lietojama instrumenta jēga.

Papeldējuši garām vīri griežas pa kabi un griežas uzkultajās putās, šļakatās viļņu virpulī. Izrādās, pieķērušies kādai trosei, jau vilkti. 

ElLITES NOASA ŠĶIRSTS. Tad, redzu, ka tam manam glābiņam, pie kā piespiedis un ar ko kopā dreifēju bezgalīgajā tumsas bezdibenī, veselu mūžību. Bija tepat netālu stūris, ap kuru tā vīru kolonna appeldēha riņķī. Trose pie kā viņi turējās pieķērušies vilka viņus, kā ietinoties, vilcējmašīnas korpusā uz spolles. Tad kā kuģa dzensjrūvei iedarbojoties. Tie vīri kolonnā bija uekļuvuši dzenskrūves virpulī aiz milzīgā kuģa lie kā sāniem, biju piespiedies un intuitīvi ar to saskaņodamies vienotā sirdspukstu un šūpošanās ritmā. Tā noturēsanies, cauri tumsas bezgalībai. Tagad tas aisbergs, izrādījās kuģis un uedarbinot dzenskrūvi motiram. ierāva gaļas mašīnā izglābušis censoņas, jas ar gribas spēku grupā auz sava vadoņa turējās. Bet netika uzņemti glābiņa kuģī.

Diezgan drīz pēc tam notikumi sagriezās ātrā virpulī. Sekojot viens otram. Jutu, kad opozīcijas vienotā kolonna bija samalta motoru ieslēdzot gaļas mašīnā. Ūdens sāka noplakt. Vairs nebaidījis jo zināju, ja viss būs labi. Kuģis liekais kā Noassa šķirsts sāka nolaisties uz leju jūtama ātra kustība. Kā vannā izlaižot ūdeni, kādam izņemot jūrads dzelmē korķi. Kā slūžās , pēc izbraukšanas cauri, nolaižoties ūdens līmenim, par dudiem desmitiem metru. Gandrīz kā bezsvara stāvoklī krītit uz keju jutu cietzemes tuvošanos. Jutu mīkstu nosēšanos un kuģim atduroties pret zemi, grandiozu blīkšķi, ko uztvēru ne ar dzirdi, bet ar jūtīgo ķermeni, kā vibrāciju. ŠļakatS viļņi līdz vēderam. Niasa kuģim izrādās bija arī riteņi tas spursloja un sprauslāja ārā no ūdens straumju upes urgām visapkārt. Kad jutu stungru pamatu zem kāhām, rāvis nost no kuģa, jas kā busiņš ar iekšdedzes dzinēju turēja pulnu gāzi, lai uzpūtēja trubā nesavilktos iekšā ūdens un motors benislāotu. Tuem, jas kuģi vadīja un bija ar to identificējušies. Jaut kur aizkārpījās un aznesās. Ar pēdējiem benzīna krājumiem no vecās civilizācijas. Paši apokalipses irganizatori, pārrēķinājušies. ka vēl virs viņu panāktās absolūtās kontroles pār visuem un visu esošo. Vēl izrādījās cita dimensijapret kuras eksistenciāliem likumiem izrādījās bezspēcīga neko nesaprotošā zinātne un nefunkcionējošā sistēma. Tas svina piķa zaņķis  vilka Noasa Šķirstu līdz. Viņš bija viens ar melno stihiju. Arī tie censoņas kas ciņījās piekļūt pie vadības stūres. Tika aizvilkti kā ar trosē pievilktiem lie vēderiem..

Dzīvesdziņa. Sprādziens apziņā. Visu iemācoties vienā momentā. Taču zināju, ja man ir cits ceļš. Savs ceļš. Uzausa kāda atmiņa oar dzīvi. Oar īsti citu iepriekšējo vai nākamo. Taču, kā vīzija. Visai informācijai vienkopus pārņemot apziņu. Kā lamistities. Viss kļūst skaidrs vienkaicīgi, atverio acis.

Ūdens noplaka bridu ārā no upes dziļuma. Kauku upītes brienamā dziļumā. No sausuma jau atvērušās, nāca dažas sievietes latviešu tautas tērpos. Kekbas jāņu zāles atsedzās no ūdens visapkārt aiz ūdens, kā ūdenszāles izpeldējušas no saplēstā stikla akvārija virszemē. Reljefs bija kā lauku upes gultnes osdziļinājumā. Brienot ārā.

SIEVIETE.

Skaidri zinot, kas notiks, pārņēm, bezgalīgs prieks unsajūs

a. Acu priekšā uzpeldēja dzīve, kas sāksies, jauncelsme un dzīve tautiskā garā ar dabu, pie dabas. Redzēju, ka jaunāa veselīga sievietes, jas izglābušās, vai nebijušas oat dzelmes varā, zunāja kur paglābties. Tagad nāca kopā veidot sirdij tīkamu dzīvi. Noas šķirsts biha prom. Aizdrāzies līdz ar dzelmi apkaliosi un traģēdijām un cīņu.MN pat neinteresēja. Kas uz viņa bija? Vai tas bija viņu irganizēts pasaukes gals? Vai tikai zinot par procesiem, sedēšana glābiņa kuģī, kamēr pārējā sabiedrība auziet dzelmē? Tam nebija nizīmes, kuģim kolā ar dramatisko ūdens virpuli aizdrāžoties ar tiem varadkāruem večiem, kas arī rāvās uz kuģa puekļūt, kā pirāti pue stūres. Kā vienīgai dzīves jēgai. Viņi biha prom! Vai yz elli, vai ctu Zenes nostūri

MĒS. Bet mēs vijām mierā. Un uz sauszemes un ar sievieti. Mēs bijām mēs. Un bez svešajiem un viņu civilizācijas bija grandioza laimes sajūt. Ka varēsim atsākt dzīvot, kā nekad nav bijis ļauts. Apkopjot dabu savā Zemē!!! Uz jauno krastu. Sajūta bija kā Jāņos dinamiska dzīvotkāre. Ar neierobežotām iespējām. Austit sārtai īstai rīta faismai pamalē. Jā uzbūvēsim mājas. Uzbūvēsim saimniecības, ģimenes un dzimtas un savu brīvo cilvēku kultūru kopdzīvē. Brīvā nepiespistā, kā to mūsu sirds tikai liek.

“Eu Eu.!” skanēja balsis: “Senais cełš ir panācis vałā