Rīga 2030. PopulārZinātniskas postapokaliptiskas filmas scenārija uzmetums
2020. gada 1. augusts•Autors: Dags Vidulejs
«2030, 2020, 1990. PopulārZinātniskas Fantastikas žanra postapokaliptiskas filmas scenārija uzmetums» (iesniegts cenzūrai izskatīšanai, vai drīkst publicēt?) & ZĪMĒJUMI ⓒ https://www.artmajeur.com/dags-vidulejs
2030.gada notikumi. 2030. gads. Rīga. Hronika. Bijām ievākušies atpakaļ mūsu mājā. Pēc juku laikiem, māja bija stāvējusi kādu laiku tukša, mēbeles bija nodedzinātas un aiznestas, (kaut kādi marodieri). Jumtu, gadi nebija sabojājuši, sienas, grîdas bija sausas. Mana mūžīgā sieviete, (jo bērnu māte) ar slotu tīrīja parketa grīdu. Pleķus neņemdama vērā. Slaukot čupā tikai končikus, stikla burkas, kurās dzerts čefīrs, bet, pēc tam, iemests kāds izsmēķis un sviestpapīrs. Kāda krūzīte bez oss, pārvērtusies par bezkrāsas um bezformas masu. Man iekrita acīs un to noliku malā. Savā galvā piemetu, kā flīģeli bez vāka piebīdit vietā, tuvu plītij, kaut ēdienus vairs uz uguns sen negatavojam, ūdensvadam, lielajā zālē veidotos “ēdamstūrītis”, noliekot vienu krēslu starp logu, caurstaigājamā vietā. Otru otrpus klavierēm. Virs tā gružos atrasto plauktu, uz kura varētu veselos traukus sākt ievietot. Atradu arī stikla mazu burciņu ar plastmasas iespiežamo vāciņu, kurā brūns, nenosakāmi, neizskatīgs šķidrums. Paņemot rokās, tā ieguva sākotnējo vērtību un sāka “stāstīt”, kosmētikas bundžiņai esot, paspēris dažus soļus, acīs iekria balts plastmasa skrūvējams vāciņš. Der. Pieliku klāt, tad izlietnē. Mana sieviete noskatījās manā darbībā ar vieglu nepatiku, ka krāmējos pa "mēsliem". Taču mani tas neaizskāra, jo biju neizsakāmi laimīgs, ja ilgo desmitgažu klaiņojumos, viņa arī nonākusi mūsu ģimenes mājā. Un neesot globālai valdībai un naudas sistēmai. Uz kādu laiku mēs piederam sev. Visa pasaule, kā Sent Ekziperī Mazajā Princī. Pieder mums. Kā sensenajā 1990. gadā, varai izzūdot uz brīdi, kā hipijiem, ej kur gribi.
2030. gads. Taču ņemot vērā apstākļus, ka veikalu sen jau nav. Atzinīgi novērtēja arī manu darbību. Veidot saimniecību no tā, kas palicis. Izlietnē ūdens sen jau nebija redzēts, pilsētas ūdensdienestam evakuējoties. No logiem nāca spilgta gaisma. Ārā pavasara vasaras robeža, spriežot pēc putnu čivināšanas. Pēc EU un ASV koalīcijas okupācijas valdības steigtās aiziešanas un armijas izvākšanas, nākošie notikumi bija atstājuši tādu pašu izslaucītības “kārtību” uz ielām, nedarbojoties pilsētas dienestiem. Cilvēku aiz loga nebija. Civilizācijai aizvācoties no Latvijas. Galvenais, ka Mana sieviete, man dotā otrā pusīte, bija atgriezusies. Kad māja izrādījās tukša, viņai kopdzīves atsākšana bija tikpat pieņemama. Vienalga kāda apkārt "razruha", tas ir tikai darba jautājums. Galvenais virzība un pašvadīšanās. Un laiks, mums mūžībā, pietiek bezgalīgi. Ko rosīties, iekārtoties. Soli pa solim, bez steigas, visu darot apdomīgi, iztēlojoties nākošo soli un sākot darīt, kad ir liels uzrāviens, par īpaši veiksmīgu ideju. Kad sieviete blakus, nakts tuvību gaidot, dienas darbi piepildīti ar vibrējošu intrigu, par iespējamo tuvību. Kas piedod spēku jebkuros, pat bada kara laikos.
1990. gads. Jau no jaunības 90- tajiem. Kad arī klaiņojām, kā hipiji, ar "stopiem", apvērsuma laikā, kad KGB nepatika mana draudzība ar Rasmu Rozīti, kas apmācīja transcendentālo meditāciju, pie manis darbnīcā. Vīriem ādas mēteļos un stulmzābakos, dežūrējot sētā. Viņas vīrs Ojārs Kalniņš no PBLA nekādus pretvalstiskus uzdevumus pat neuzdeva. Taču naktīs, aizlīmēju logus, un uz rakstāmmašīnas pārrakstīju atvestu no emigrācijas literatūru, aizliegtu. Naktī ap trijiem, jūtu, kāds elpo aiz auss uz pleca. Durvis slēgtas, kāpņu telpā arī un sētas vārti slēgti. Taču, esot vienam, pašam mājās. Kāds elpo uz ausi! Sirds lec pa muti: «Dagi, Dagi, skatos, Tu neliecies mierā, ar "šitām lietām". Nāksies nākt mums līdzi. Tā neviens, nezināj, ka esmu aizvests, un noturēts pāris nedēļas. Izdevās izkļūt, parakstot, ka vairs "tā nedarīšu". Zēl tikai, ka pazuda mana bibliotēka. It sevišķi, žēl, Bairda T. Spaldinga trīsdaļīgo grāmatu "Kristus apziņu sasniegušo dzīve un mācība Tālos Austrumos.» Sādu grāmatu vairs neesmu sastapis. Pēc tikšanās ar šādu KGB adeptu, kurš atmūķēja durvis un klusi ienāca. Vai arī iespaids bija kā eņģeļiem, materializējoties ierodoties istabā. Palielinot savas vibrācijas šai telpā. Pirms tam iepriekšējā vietā samazinot savas vibrācijas un izzūdot. Iespaids bija tik liels, psihofiziskais, ka pametu LMA, jo kāds no tuviem draugiem "stučīja" par mani un viss par mani, ko daru, ko saku bija zināms. Nogāju pagrīdē. Pie flīģeļa kājas piesēju garu striķi no palagiem un kāpu tikai pa logu, lai manas ārdurvis neviens neredz, kad nāku un neziņo. Māju atstāju tukšu, ar radiem, draugiem netikos, gāju ar "stopiem" tālus ceļus. Bet, par brīnumu, pa to klaiņojumu slapstīšanās gadu laiku PSRS laiks beidzās. Kad padomju okupācijas vara steigā armiju izvāca. Un savu izpirkto padomjlaikā ģimenes māju Ķīpsalā remontējām no “komunālās” par ģimenes māju. Pārējiem kaimiņiem izvācoties uz dzīvokļiem, kurus četru PSRS armiešu ģimenēm nopirkām, ik pa daži gadi, Vidulejiem sakrājot viņiem izpirkuma naudu. Taču Rietumu okupācijas vara atnākot uz Latviju mūsu māju atņēma bez kompensācijas un izlika ar bērniem uz ielas.
2030. gads. Taču atmiņu uzplaiksnījums bija jau bez aizvainojuma uz viltus suverenitātes nodevīgo valdību, jo “neapsūkāju domas prātā”. Šīs tālās atmiņas vienotā blokā, kā redzēta filma, kā ikona uz datora desktopa, kuru neatver tuvākai apskatei. 2030. gads. Mēģinu piebraukt Savai Sievietei, viņas pragmatiskam prātam, lai viņasprāt “drošību nākotnei” radītu: “ Varu strādāt par tālbraucēju. Viens vīrs no kaimiņielas, ko satiku, piedāvāja pāriniekam būt, esot saķīlējis fūru. Ja brauksim uz divām nedēļām, pēc nepieciešamām dezinfekcijas lietām uz bijušo farmrūpnīcas noliktavu tālajā vāczemē. 1400 algu dos. Jaunā "Pašorganizācijas Kustība". Daži uzņēmīgi vīri, kuri daudz nedomā par savu sievieti, kopdzīvi un māju. Bet mēģina atlicināt laiku kopdarbam. Negribās iet tik tālu un celties pāri Daugavai bez tiltiem, uz centru, kurš cietis un Rīgas Pili, kur viņi ievākušies.
2020. gads. Negribas bojāt tālās atmiņas par latviešu kulturālo Rīgas centra mutuļojošām kopdzīves sadarbības iestādēm, kuras diemžēl pakāpeniski svešu kungu apmaksātas kļuva par iznīcības propagandas perēkļiem. Lai labāk paliek atmiņā, tā kā bija, kultūra… kas tika uzbūvēta, lai radītu patriotiskas jūtas, izpildīt “lielos pārcilvēciskos transhumānistu plānus, globālos”. Ziedojot, Dieva doto, individam dzīvi. Un nodevējiem par glaimojošiem grašiem, ziedojot savus bērnus un savu latviešu dzimtu, tautu. Man tā valstiskā no ārsaimniekiem apmaksātā kultūras verdziskā upuru tonalitāte nemaz neinteresēja arī 90-tos, 2000-tos, ne 2010-tos, ne 2020-tos.
2030. gads. Taču, lai parādītu labo gribu: “Ja divus reisus, tad -2800 alga. Naudas vienības Latos. Ko izložņājot bijušo Bankas ēku, kāds seifā atradis nodrukātu, bet kā relikviju, nelietotu. Mēģinot atjaunot naudas sistēmu, pēc ilgajiem barter apmaiņas, naturālās saimniecības un depopulētās Latvijas aizaugušās civilizācijas drupu perioda. Mana Sieviete. Biju pat aizmirsis viņas vārdu. Tikai nešaubīgi jutu, organiski atdalītu, bet savu daļu, par ko jārūpējas vairāk, kā par savu ķermeni, ko jutu, bet neredzēju. Mana Sieviete novīpsnāja, tā atbildot, ka plāns nederīgs, priekš, kam tā nauda, ja preču ražošanas nav un dažu entuziastu plāns veidot atkal tik maz indivīdiem, Latvijas administrāciju, nepraktisks. Kā arī divas nedēļas ceļā uz vāczemi, pārāk bīstamas. Kur nakšņot? Kā? Un vai izdosies sagādāt vajadzīgo preci tālajā zemē. Viņas novīpsnāšana skaidri parādīja, ka esmu vajadzīgs te, mūsu ģimenes mājā un nekur nav jābrauc. Tuvība būs. Manu labo gribu, viņa novērtējusi. Taču, lai nu nekur nebrauc. Manas “zelta roku” iemaņas vajadzīgas te, visos mājas darbos, iztikt ar to, kas pie rokas, mākot iekopt saimniecību.
2020. gads. Tik daudz māju esam divatā uzbūvējuši un remontu iztaisījuši un mēslu gruvešu iztīrījuši, cerot iekopt savu kaktiņu, kamēr koloniālās administrācjas ierēdņi ar ārzemju pasēm izsaimniekoja kā bankrota likvidatori Latvijas stratēģisko infrastruktūru. Taču, mēs ģimenē, izmisīgi zvērīgi, būvējām un renovējām graustus, reizi pēc reizes, gadu no gadu. Visu zaudējot tiesu izpildītāju karteļa patvaļai un sākot no gala. Nevienlīdzīgā cīņā ar okupācijas varai kalpojošiem. Kas ar ieroču apsargāto tiesu varu, ik pa desmit gadi, visu sastrādāto atņēma strādājošiem, negrupējošiem bandās individuālistiem, latviešiem.
2030. gads. Man savukārt interesēja tikai savējā sieviete. Un, patiesībā, nemaz reāli, netaisījos piedalīties, dažu bezprāšu, kaut kādas jaunas "elles mašīnas" Valsts un Administrācijas veidošanā. Atsaucības tiem diviem vīriem nebija.
2020. gads. Otra “dator desktopa ikona”, kuru galvā neatvēru, koncentrēdamies, tikai šā mirkļa izdzīvošanas darbam. Bija manas sievietes kopdzīve ar okupācijas armijas augstu virsnieku, pie kā viņa pārvācās tālajā
2020. gadā iesākot globālā apvērsuma izšķirošās represijas pret tautu. Kad vēl Latvijā dzīvoja neemigrējusī tautas daļa, kura izmisīgi centās turēties pretī nežēlīgajām ASV un EU lēnajai drakoniskajiai Latvijas depopulācijai.
2030. gads. Pēc “juku laikiem”, kas sekoja Rietumu koalīcijas zaudējumam aukstajā karā ar Austrumu koalīciju. Visas spēka struktūras aizvācās no Latvijas. Tai skaitā arī manas bērnu mātes virsnieks. Pametot viņu šeit. Izdzīvojusī Strādīgā bija laimīga, ieraugot mani, mūsu ģimenes mājā. Uz kuru arī viņas ceļš bija atvedis, pārziemojot daudzus gadus un slēpjoties dzīvoklī, kamēr vēl bija, kur pasirot, pārtikas meklējumos, pa veikalu bāžu atliekām Rīgā.
2030. gads. Mūsu dārzā atkal auga āboli un visi zaļumu klāsts, gan dārzam pieķersimies.
2030. gads. Šos gadus bez “ķīmiskām trasēm”. Beidzot indēt dabu un cilvēkus. Depopulācijas un deindustrializācijas vadībai krītot ASV. Viņiem, pilnīgi vienalga, bija, kas notiek ziemeļu Eiropas perifērijā. Visām slepenajām armijas specdienestu pazemes bāzēm un rūpnīcām, paliekot bez finansējuma un enerģijas. Vienā dienā atdalījusies "Slēptā Specdienestu Civilizācija" kas nepakļāvās nekādai pilsoniskai kontrolei, beidza pastāvēt. To uzturēšanai tērētais dubultais budžets, nākot sabiedrībai, dienasgaismā. Atdalījušos 20. gadsimta vidū "pazemes civilizāciju pa visu pasauli", kā Atlantīdu nogremdēja. Bez triljoniem uzturēšanas dolāru. Tumsā, katakombas, vienā mirklī, palika neapdzīvotas. ASV patērēja pusi pasaules resursu un saražoja pusi pasaules arkritumu. Kaut iedzīvotāji ASV bija 20 daļa no pasaules. Tāpēc tikai, ka slēptā pasaules vara bāzējās un tika finansēta no valsts dubultā budžeta, caur atdalītās ASV centra bankas Federālo Rezervju sistēmu. Kuru bezrūpīgā patērētāju pilsoniskā sabiedrība, caur vēlētiem pārstāvjiem, nespēja kontrolēt un pat uzzināt par tās esamību. Tehnoloģisko brīnumu uzrāvienu un kontroles tehnikas apmērus, pa visu pasauli, neaptverot. Caur CIP kontrolēto, nacionālo valstu specdienestu tīklu.
1990. gads. Ka likās cilvēku vairs vispār nav. Kā mēs, bērnībā, brīnījamies, par 19. gadsimta veciem pirmajiem foto. Kur lielpilsētas bija nofotografētas, bez neviena cilvēka. Jo dienas laikā, nebūtu iespējams, tos nelaist uz ielas. Cilvēku nebija! Kaut ēkas veselas ielas un rajoni tukši depopulēti, līdz horizontam. 2030. gads. Kā arī apturot dzimstību, dažu desmitu gadu laikā, nevakcinēti palika tik maz. Ka likās cilvēku vairs vispār nav. Tikai tie, kas iemācījās arī pārtikas deprivāciju un kuru organismi evokucionēja līdz spējai sintezēt nepieciešamās vielas no gaisa un saules gaismas. Izdzīvojušajiem, izrādās, bez plānveida “ķīmiskām trasēm” un centālā “ūdensvada ķīmiskā kokteiļa” piemaisījuma. Nekāda novecošanās procesa vairs nebija un atjaunojās Dieva dotā ķermeņa darbība. Tīrot ģimenes māju, jutāmies, kā mūžīgie jaunieši. Kā bērni, kad nekas nesāp, nekas nenogurst un nekas nebojājās un ķermenis, vispār, neliek par sevi manīt.
2030. gads. Ķermenis, tāpat kā jebkas, uz šīs pasaules ir nemateriāla enerģija. Kā atoms, netiekot vērots ir enerģijas ”agregātstāvoklī”, bet sākot to ar skatienu un mikroskopu pētīt, kļūst materiāls, masas atoms. Arī cilvēka ķermenis un apēstais ēdiens izzūd. Tikai uzšķēržot, parādās materiālais ķermenis un iekšējie orgāni. Taču cilvēkam darbojoties to nepamana, uzticas, ka tas darbos paklausīs un strādās nekļūdīgi, uzticami kalpojot.
2020. gads. Pasaules valdība vairāku gadsimtu garumā uzskatīja, ka ir spiesta, samazināt populāciju. Kura 7 paaudžu laikā, pēc ģeometriskās progresijas eksponentes no 8 miljardi izaugtu līdz triljonam, zemes iedzīvotāju. Tādēļ ar ķīmiskiem pretdzimšanas ieročiem un karu organizēšanas palīdzību, apturēs pārapdzīvotību. Taču pārrēķinājās. Gēnu līmenī, neņemot vērā, gara faktoru. Kur Dieva, visu varošā gara spēka, pašprogrammēšanai ticošiem, palika Dieva dāvāto, Dieva bērnu, pirmtiesības. Pašatjaunoties. Bez ārējās okupācijas valdības, pastāvīgā drakoniskā presinga, kurai gadu desmitiem bija tikai viens uzdevums, depopulizēt teritorijas. Ja tas tiktu darīts, kā 20. gadsimtā, pārvaldniekiem bija uzdots bijušajā Vācijas un Krievijas teritorijā. Tad uzliesmoja revolūcijas, pret momentālās depopulizācijas stila Gulagiem un Koncentācijas Nometņu gāzes kamerām. Pasaules valdības 21. gs taktika bija ideāla. “Pakāpeniskā” depopulācija, pa pussolītim. Taču. Pašatjaunojās tie, kas izturēja, ticēja klusajai Dieva balsī sevī . Ticēja spītam un ticēja brīvai gribai. Un ticēja, Dieva dotai iespējai izdzīvot bez ēdiena un izdzīvot bez siltuma, kad depopulatori to izsniedza tikai pret lopa dzīvi fermā, atdodot varu pār Dieva dāvāto ķermeni korporācijām eksperimentiem, kā šo neiznicināmo templi tomēr nobeigt, sagraužot padevīgā garu. Tāpat, kā Latvijas daba, atkopās juku laiku gaitā, pat tik ļoti piesūcināta ar plastmasu un smagiem metāliem.
2030. gads. Iekšējā prieka sajūta par eksistenci bija tik laba, kā Ziemassvētkos bērnībā. Ka būs tikai svētki priekšā. Pavasaris aiz ģimenes mājas loga zaļoja, pāraugot vasarā. Būs raža, būs augļi, bērniem ko ēst. Kuri otrā stāvā tīrīja savus dzīvokļus mūsu lielajā mājā, kas bija paredzēta dzimtai. To mēs ātri savedīsim kārtībā.
1990. gads. Tāpat kā 1990- tajos tīrot pedantiski mājas un sētas au dabu visapkārt, ar ilūziju, ka nu viss būs mūsu, ka nu gan būs latviešiem Latvija. Veselu nedēļu dega sētā ugunskurs, nodedzinot desmit šķūnīšos grabažas un vecos dīvānus. Arī sētu iztīrot, zem krūma atradās PSRS laikos uz svalku nevestais, ieraktais Zaporožecs. Un stiklu kalni, zem krūmiem, pa dārzu savāktie.
2030. gads. Tagad būs daudz vieglāk atjaunoties. Gružu nebija pēc šīs Rietumu okupācijas valdības aizvākšanās. Tie bija nodedzināti, energoresursu aizliegšanas plāna laikā. Dēļ centrālās, ASV, dubultās, atdalījušās militārās civilizācijas valdības vispasaules tīkla vadības krišanas. Gružu nebija. Jo pēc mākslīgi izveidotās "bada krīzes" un mākslīgi izveidotās "zaļās enerģētiskās krīzes". Katru koka gabalu, pārdesmit gados saindētie paklausīgie pilsoņi “dadzīvojot”, nokurināja, sildoties. Savukārt rūpniecībai apstājoties, plastmasas vairs klāt nenāca un daba atrada sēņveidīgās baltērijas, kuras “apēda” plastmasas atkritumus, bez vākšanas, tāpat kā mežā kritalas ”apēda” dzīvnieku un dabas radījumu barības lokveida mūžīgās atjaunotnes ķēde.
2030. gads. Pārtraucot pārtikas un enerģijas brīvu plūsmu, civilizācija momentā sabruka un paaudze, kas apstrādāta, lai nedzimtu bērni, izrādījās arī pēdējā. Kā programatiskajos Bībeles rakstos teikts. 40 gadi “tuksnesī”, lai nomainās "vergu paaudze", kas dzīvoja kā lopiņi fermā, kā vadāms resurss.
2020. gads. Neviens jau nezināja, garantijas nebija. Kurš izdzīvos? Kā izvēlēties rīkoties? Valdība, kā nu mācēja, cīnījās ar "divkājainajiem tarakāniem". Un skaidras programmas nebija. 100% no kā nāk draudi? Kur, savukārt, dzīvība? Katrs darbojās, kai izdzīvotu, pēc intuīcijas un cilvēcības, sirdsapziņas balss, sirdī. Dienu no dienas, klausot iekšējām vīzijām, kas skaidri norādīja, pa nakti, kas tajā dienā jādara, brīdinot, no kurienes šodien nāks valdības uzbrukums. Kas tad nebija negaidīts, apzinoties viltīgo, tālredzīgo pretinieku, vienīgo, depopulācijas mērķi. Kā kvestā, katrā jaunā nākošā līmenī, uzminot, kā izdzīvot.
0000. gads. Šis civilizācijas “Tūkstošgades” “Metiens” nebija jāizbeidz ar mākslīgi organizētiem vispasaules plūdiem. Kā citkārt vēsturē, visu neizdevušos, notīrot. Jeb vēl iepriekšējo civilizāciju, ar vispasaules vulkāna izvirdumu izmēžot. Vai ar “mūžīgā sasaluma” programmu. Šīs pasaules Radītājs. Kā kompjūterspēles radītājs ik pa 600 līdz tūkstots gadiem restartē. Restartējot cilvēku rasi, izlaiž jaunu versiju, pats sadaloties, ieliekot savu avatāru, atjaunotajā versijā. Uzlabotajā, uzprogrammētajā. Iemiesojoties tajā, pa īstam sāk dalīties, ar ģeometriskās progresijas ātrumu, pēc eksponent pieauguma formulas. Divi, tad četri, 8, 16,32, 64, 128, 256, 512, 1024. Tad nākošās desmit paaudzēs. Līdz miljonam, un tad desmit paaudzēs, līdz miljardam. Tad pēdējās četrdesmitās paaudzes laikā, līdz triljonam. Kā Bībelē teikts. No Mozus līdz Jēzum četrdesmitās paaudzes. Tas ir maksimālais ietilpīgums pasaules telpai. Robežas. Aptuvenās. Un attiecīgi arī laiks tiek mērīts. Apmēram ap 20 gadiem "paaudzes metiens" gatavība individiem, radot pēcnācēju. Kloni, paralēli nāk un iet radot fona haotiskumu. It kā populācijas skaits būtu nekontrolēts un neprognozējams.
2020. gads. Taču vecās Kabalas skolas ietvaros. Šī pasaules uzbūve, ļoti labi zināma. Tāpēc arī “iesvētītie” patiesības zināšanā, kā Rota dēli "Roths Child”, dzimta iesākumā, uzreiz izveido naudas sistēmu. Aizdodot uz procentiem. Kur no vienas vienības, desmit gados, tā duplicējās. Dodot likmi, pa desmit procenti gadā. Un “Lielā Metiena” dažu gadu simtu laikā, pat bez strādāšanas, naudas piramīda viņu dzimtai, drukājot to naudas sistēmu, tā pati aug, pati no sevis, gadu simtos, pret to visiem aizdodot un pretī ķīlā saņemot sastrādāto un visu tautu dabas bagātības. Naudas sistēmas īpašnieki pilnīgi matemātiski loģiski, gala rezultātā, īpašojot absolūti visu. Veidojošajās valstīs radot valsts centrbankas, viņiem piederošas. Tā tiek izrēķināts. Lai tad, kad pienāk “Game Over.” Un populācija sasniedz maksimālo Zemes resursu ietilpîbu. Arī naudas resursi pārņēmuši, visu esošo Rota dēlu īpašumā. Un viņiem vadot privatizāciju un kontroli pienāk, demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības beigas. Spēli, šai "Civilizācijas Metienā", atkal uzvarot moderatoriem. Jo šīs dzimtas Svētos Rakstos, likumos, skaidri norādīti spēles noteikumi. Un viņi godīgi izpilda sev paredzēto lomu, pildot to apzinīgo. Lai būtu, pretstatu vienības, radītā kustība. Šiem "moderatoriem" mužīgi spēlējot, pret brīvo indivīdu brīvās gribas iespējām izveidot pašpārvaldi.
2030. gads. Māsa Anna, no mūsu ģimenes mājas otra flanga ienāca, kaut ko paskatoties, kā mēs iekārtojamies: “Man ir plāns”, ko te mājā vēl jāizdara, māte Ligita sētā jau rušinājās pa dārzu, lielās zemes otrā galā, savā mājā, jau iekārtojusies.
2022. gads. Tad izdzirdu, meitas istabā, manā gleznotāja studijā, kur ar bērniem dzīvojām, pēc ārzemju pārvaldes ekspropriāciju un olkdaunu terora, modinātāju un pamodos, no nakts dzīves tālajā vai ne tik tālajā 2030 nākotnē.
