STRUKTURĀLISMS. ZINĀTNISKAIS DARBS. DISERTĀCIJAS TĒMA. © DAGS VIDULEJS:
2024. gada 29. jūlijs•Autors: Dags Vidulejs
STRUKTURĀLISMS. ZINĀTNISKAIS DARBS. DAGS VIDULEJS:
Pie strukturālisma metodes ieviešanas glezniecībā strādāju jau vairākus desmitus gadu. Pēc otrajām studijām Mākslas Akadēmijā. Padziļināti pētot arī socioloģiju. Šī ir jauna metode latviešu mākslā, kas var bagātināt mākslinieku izteiksmes līdzekļu paleti. Kas var arī aktīvi bagātināt sabiedrības un atsevišķa indivīda uztveres paplašināšanu. Šajā virzienā noorganizētas desmitiem izstādes un radīti ap simts darbu.
Strukturālisms kā strapnozaru disciplīna iekļauj pētījumus socioloģijā un to atainojumu glezniecības valodā, savstarpēji papildinoties:
Strukturālismam glezniecībā pamatā ir pieņēmums, ka novērojamie objekti pastāv nevis izolēti subjektivitātes nozīmē, bet gan saistībā ar citiem objektiem – struktūrās, neskatoties uz struktūru mainīgumu un neviennozīmīgumu.
Ekspozīcijas pamatā ir diptihu forma, kas dod iespēju kontrapunkta metodē pretnostādot gleznas, panākt interaktivitāti ar skatītāju un vispārinājumus salīdzināšanas procesā, kas līdzīgi domāšanas procesiem. Tāpat kā dramaturģija balstas uz pretstatu cīņu. Strukturālā domāšanas sistēmā, domājot par pasauli un visu, kas tajā atrodas un notiek caur binārajiem pretstatiem, piemēram, melns un balts, augsts un zems, persona un dzīvnieks.
Caur šiem pretstatiem, kas kultivēti kā «labs» un «slikts» tiek uzbūvēta katra kultūra un tās tradīcijas, politika, reliģiskie rituāli, spēles, izglītība. Atražojot un reproducējot pēc iepriekšnoteiktas struktūras, veselas pretstatu zīmju sistēmas, rodas kultūras stratēģija, ideoloģija. Kultūra, kas darbojas kā semiotiska zīmju sistēma, kas strukturē komunikācijas procesu un piešķir tam paredzamību. Kultūra, kas nodrošina vienotu saziņas procesā apmainīto ziņojumu prezentāciju un interpretāciju.
Demokrātija- Totalitārisms, Kristietība-Sātanisms, Komunisms- Fašisms, Korupcija-Knab, Pandēmija- Vakcīna, ASV-Krievija, Eiropas Savienība- Padomju Savienība. Taču, jo vairāk censties pierādīt antagonismu, jo vairāk jēdzieni saplūst vienā veselā pretstatu vienotībā, it sevišķi ar laika atkāpi, kā ekspansīvs fašisms un ekspansīvs komunisms, savijoties vienā divgalvainā «II Pasaules Kara» murskulī. Saistībā ar pašreizējām sociālajām pārmaiņām šāds kritisks diskurss ir sabiedrības spēku samēra analīze.
Strukturālismā pētītajiem sociālajiem objektiem ir relatīvs, nevis substantīvs raksturs. Sociālā pasaule tiek skaidrota nevis ar individuālu darbību, bet gan caur attiecībām un attiecībām starp attiecībām. Veselums veidojas kā subjektu diferenciālā artikulācija. Diferenciālas- stabilas atšķirības starp indivīdiem un starp cilvēku grupām. Interešu artikulācija ir politiskās sistēmas funkcija, lai politiskās partijas identificētu sabiedrības subjektu prasības pašreizējai politiskajai sistēmai.
Mākslā strukturālisms ir paralēla attīstības ceļa iespēja abstrahēšanai, kas aizņēma lelu daļu 20.gs mākslas. Strukturālismam un Abstrakcionismam ir kopējas devīzes: «Uzbrukums Reālismam”, “Objektu foto uztveres noliegums”.
Strukturālisma metateorētiskais uzstādījums nodrošina vienojošu un starpdisciplināru pieeju. Strukturālisms iestājās pret zinātnes metodoloģijas Pozitīvismu, kas empīriskos pētījumus definē kā vienīgo patieso, derīgo zināšanu avotu. Strukturālisms attaisno filozofisko pētījumu kognitīvo vērtību. Strukturālisms noliedz Pozitīvisma galveno tēzi, ka “Visas patiesās zināšanas ir speciālo zinātņu kumulatīvs rezultāts».
Strukturālisms noliedz Naturālismu glezniecībā un dabaszinātņu metodēs, kā sociālo parādību procesu skaidrotāju. Jo Naturālisms apgalvo, ka pasaule nav atkarīga no apziņas un ir tieši caur automātiem un mākslīgo intelektu izzināma. Naturālisms arī kā socioloģijas virziens, sabiedrības vēsturi un nākotnes darbību skaidro ar dažādiem dabas klimatiskajiem, ģeogrāfiskajiem, bioloģiskajiem faktoriem.
Strukturālisms noliedz arī Humānismu, kā izziņas metodi, saskaņā ar kuru cilvēki veido un izzina savu pasauli, kurā izglītības sistēma māca iedomāto pasaules modeli, un izzina sevi kā iedomātas abstraktas viengabalainas sabiedrības locekli- personu. Kaut gan īstenībā sabiedrību indivīdam nākas iepazīt kā izdzīvošanas cīņu vietu ar pretēju grupu vitālām antagoniskām interesēm, kuras tiek slēptas aiz kopējas nacionālas, ģeogrāfiskas identitātes. Neidentificējot savu piederību, neizprotot sevi un nemākot analizēt un aizstāvēt savu reālo stāvokli. Šķiru sabiedrībā ar slāņiem, kuru piederīgie pilnīgi nesaskarās, nepārklājās ne dzīves veidā, ne iespējās, ne tiesībās.
Strukturālisms noliedz arī Strukturālo Antropoloģiju, kas dzimtas radniecības bāzes elementārās struktūras, proicē uz sabiedrības struktūru, izdalot homogēnas struktūras. Ko līdz mūsdienām saglabājušas austrumvalstu klanu sabiedrības. Kā arī Rietumu sabiedrību finansiāli slēpti pārvaldošās senās dzimtas, kam visas finanses pieder, un kuras gadu tūkstošos ļoti seko savai asinspiederībai. Atšķirībā no uzkultivētās Rietumu pilsoniskās sabiedrības, kurai asinspiederība ģimenei, dzimtai gandrīz jau pilnībā izskausta, pasē nerakstot neatzīstot pat Māti, Tēvu, ģimeni kā bērnu radošu vienību; nesatiekot vecvecākus un nepazīstot brālēnus, zaudējot dzimtu īpašumus un vairs neievērojot ģimenes tradīcijas un savsterpējo nesavtīgo pašpalīdzību.
Socioloģijas metode, izdalot milzīgu homogēnu subkultūru diferenci, daudz precīzāk un pārsteidzošāk, cilvēkam palīdz identificēties, un ievietot sevi lokālā sociumā, visas cilvēces kontekstā socializējoties. Un atpazīt, ratificēt katra cilvēka dominējošo piederību bezgalīgajā mazu un lielu subkultūru klāstā. Redzot subkultūras, kā dzīvus kolektīvus organismus un spējot pat analizēt to mijiedarbību.
Strukturālisms glezniecībā ir bezkaislīga metode mākslā, kultūras un sabiedrības izzināšanā, bet ne Fuko tendencioza filozofija. Pieeja mākslā, tuvāka profesionālai žurnālistikai, kas ataino faktus, bez personīgās attieksmes vērtējuma. Turklāt Strukturālisms atšķiras no vispārējas zinātnes struktūru analīzes, no arhitektoniskas strukturēšanas un strukturālās diferenciācijas psiholoģijā, kā arī no strukturālās nozīmes vispārīgā zinātniskā sistēmiskā pieejā.