Dons Karloss iekš LNO & Laima Žurgina & Elizabete Viduleja & Dags Vidulejs

Tikšanās LNO ar Donu Karlosu ģenerālmēģinājumā 1986-2023.

Burvīgo šā gada jubilāri režisori Laimu Žurginu un Operas direktora Valda Rūjas mazmeitu Viduleju jaunāko. https://www.facebook.com/ArtFairRiga/videos/1378260346440140

Laima savā simboliskajā domāšanas veidā, atceroties 1986. gada “Dona Karlosa” iestudējumu ar latviešu izpildītāju zvaigžņu sastāvu: Ingusu Pētersonu, Solveigu Raju…, izteica vērojumu, ka 2023. gadā drīzāk nosaukumā iederētos Latvijas Internacionālā Opera! Protams, visi ilgojamies redzēt, atpakaļ mājās, uz Rīgas skatuves, visus pasaules labākajos teātros strādājošos mūziķus vienkopus, kas izglītojušies nepārspējami auglīgajā Latvijas mūzikas sistēmā. Diemžēl jaunā Eiropas Savienības vadība ar nodokļu un komunālo maksājumu spaidiem pret pilsoņiem un pilnas uzturēšanas pabalstiem migrantiem, piekopj veco labo tautu pārvietošanas politiku un sekmē emigrāciju un Eiropas integrāciju denacionalizētās teritorijās.  Man patīk Latvijas teātros latviešu valoda un aktieri. Pat ja Mels Gibsons Jaunajā Teātrī līstu no ādas ārā, tomēr latvietim Keišam dodu priekšroku Latvijas teātru nacionālos iestudējumos.

Edgars Kramiņš

Latvijas mūzikas sistēma vairs nemaz tik auglīga nav. Un par “Latvijas Internacionālo Operu” tā kļuvusi ambiciozu producentu un mūsu mazvērtības kompleksu dēļ, jo nekad nenovērtējam savējos. Arī Solveigu Raju, Ingu Pētersonu un daudzus citus. Bet ar Eiropas Savienības kultūrpolitiku viss kārtībā, jo tā aizvien savāc labākās balsis. Piemēram, 1932. gadā latviete Erna Puknas – Traviņa uzvarēja Vīnes dziedāšanas konkursā un nāca piedāvājums dziedāt Vīnes Valsts operā, ko dziedātāja noraidīja, saistīdama savu nākotni tikai ar Latvijas Nacionālo operu. Taču Rīgas skatuve jauno un talantīgo dziedātāju neuzņēma un viņas savas gaitas uzsāka Liepājas operā.

Padaloties, savukārt ar Viduleju jaunāko, savās latviešu kinodokumentālistu Zelta paaudzes atziņās, klasiķe Laima ieteica jaunajai censoņai Elizabetei sirsnīgu noslēpumu, apgūt pašai kinomontāžistes iemaņas, savā profesionālajā paletē ietverot montāžu, līdzīgi melnbaltās grafikas dinamismam, kā vienu no būtiskākajiem kinovalodas izteiksmes līdzekļiem.

Man gan Šillera varaskāro valdnieku sirdsapziņas mokas nepiesaista un Dona Karlosa sižeta vietā 21.gs eksistenciālāks patiktu Kastaņedas Dons Huans, taču četrarpus stundu garā Verdi mūzika brīnišķīgi pacilā smadzenes, ja skatās uz interesanto scenogrāfiju, bet neseko antivaroņu netikumiem, tieši kā no šodienas asinskārajiem valdītāju TV.

Laikā, kad tēvs Valdis Rūja vadīja Operas un Baleta teātri, pavadot bērnību direktora ložā, sarkanās samta barjēras apmale likās tik augsta, kad paša augums bija zem metra, bet tagad tik zema, ka bail iekrist orķestra bedrē, taisni virsū pūtējiem.

https://youtu.be/mLJehQza5vo?si=zKgcuJY-FLxUhc8_

Dags Vidulejs © Dags.lv